Šis lidojums sākās brīdī, kad neviens to negaidīja. Lidmašīna nebija ierasta pasažieru reisa daļa, un arī lidosta tajā rītā izskatījās dīvaini klusa. Gaisā bija sajūta, ka kaut kas mainīsies, bet neviens nevarēja pateikt, kas tieši.
Pilots saņēma instrukciju, kas bija īsa un neparasta. Maršruts - virs Rīgas, bet ar brīvu trajektoriju. Nebija konkrētu punktu, nebija stingru ierobežojumu. Vienīgais nosacījums - nepārtraukt lidojumu līdz brīdim, kad pilsēta pati “parādīs savu otro slāni”.
Šis teikums nebija saprotams, bet tas tika pieņemts bez jautājumiem.
Kad lidmašīna sāka kustību, skrejceļš šķita garāks nekā parasti. Rīgas lidostas apkārtne bija miglā, lai gan laiks bija skaidrs. Tas bija tāds miglas veids, kas neizskatījās dabisks - vairāk kā viegls aizsargslānis starp zemi un debesīm.
Brīdī, kad riteņi atstāja zemi, radās sajūta, ka skaņa pazūd. Ne tikai lidmašīnas troksnis, bet arī visa apkārtējā pasaule kļuva klusāka.
Zeme zem lidmašīnas nevis attālinājās, bet drīzāk “pārvietojās zem cita leņķa”. Kā ja pilsēta pati mainītu savu ģeometriju, lai pielāgotos skatpunktam no augšas.
Kad lidmašīna sasniedza pietiekamu augstumu, Rīga neizskatījās kā parasta pilsēta.
Tā vairāk atgādināja slāņainu karti, kur katrs slānis kustas nedaudz neatkarīgi no pārējiem.
Ielas nebija tikai līnijas - tās pulsēja. Dažviet tās paplašinājās, citur sarāvās. Ēkas nešķita pilnīgi statiskas - dažas no tām it kā “elpoja”, mainot savu apjomu ļoti lēni.
Pilots pamanīja, ka Daugava neplūst tikai vienā virzienā. No augšas tā veidoja divus paralēlus straumes virzienus, kas vietām krustojās un atkal atdalījās.
Tas bija neiespējami, bet vizuāli pilnīgi skaidri.
Instrumenti lidmašīnā sāka uzvesties savādi. Kompass negriezās haotiski - tas vienkārši rādīja vairākus virzienus vienlaikus.
Augstuma sensors uzrādīja stabilu lidojumu, bet vizuāli lidmašīna šķita reizēm tuvāk zemei, reizēm tālāk, it kā realitātei būtu neliels aizkavējums.
Radio klusēja, bet reizēm tajā parādījās īsi trokšņi, kas izklausījās pēc pilsētas skaņām - tramvaji, cilvēku balsis, pat ūdens plūsma.
Tomēr zem lidmašīnas nebija iespējams redzēt tiešus avotus šīm skaņām.
Kad lidmašīna šķērsoja Rīgas centru, vecpilsēta mainījās.
No parasta vēsturiska rajona tā pārtapa par sarežģītu, gandrīz spirālveida struktūru. Ielas vairs nebija taisnas vai līkumotas - tās veidoja koncentriskus apļus, kas centrējās ap punktu, kuru nebija iespējams precīzi noteikt.
Baznīcu torņi šķita augstāki nekā iepriekš redzēts. Bet ne fiziski - drīzāk perspektīvas ziņā. Jo ilgāk uz tiem skatījās, jo vairāk tie “stiepās” uz augšu.
Vienā brīdī šķita, ka Rīgas Doms atrodas vienlaikus vairākās vietās, nedaudz nobīdīts katrā slānī.
Tad notika tas, ko pilots vēlāk sauca par “slāņa atvēršanos”.
Zem pirmā Rīgas attēla parādījās otrs.
Tas nebija atsevišķs attēls debesīs vai ilūzija. Tas bija tieši zem esošās pilsētas, bet ar atšķirīgu struktūru.
Otrajā slānī ielas bija pilnīgi taisnas, ēkas simetriskas, un Daugava plūda kā perfekta līnija bez līkumiem.
Tomēr šis slānis nebija tukšs. Tajā bija kustība - līdzīga kā ēnu versija reālajai pilsētai.
Cilvēku nebija redzams, bet bija sajūta, ka pilsēta darbojas pati no sevis.
Pirmā un otrā Rīga nevis pārklājās, bet mijiedarbojās.
Brīžos, kad lidmašīna mainīja virzienu, slāņi nedaudz nobīdījās viens pret otru. Tas radīja vizuālu efektu, it kā pilsēta “mirgo”.
Dažviet ēkas no pirmā slāņa pazuda otrajā, bet citās vietās otrā slāņa struktūras izlauzās cauri pirmajam.
Tas nebija destruktīvi. Drīzāk tas izskatījās kā divas versijas vienai realitātei, kas mēģina vienoties par kopīgu formu.
Upes uzvedība kļuva vēl dīvaināka.
Pirmajā slānī tā saglabāja dabisko līkumu, bet otrajā slānī tā bija taisna kā lineāls.
Reizēm abas versijas saplūda vienā vizuālā objektā, radot sajūtu, ka ūdens pats izvēlas, kā tam izskatīties.
Pilots novēroja, ka kuģi, kas bija redzami uz upes, dažkārt “pārlēca” no viena slāņa uz otru, nezaudējot kustības virzienu.
Kad lidmašīna atradās virs centrālās zonas, radio pēkšņi ieslēdzās.
Bija tikai viens signāls. Ne balss, ne mūzika, bet strukturēts ritms, kas atgādināja koordinātes.
Tas atkārtojās trīs reizes, pēc tam mainījās.
Pilots mēģināja to pierakstīt, bet signāls nebija lineārs. Tas mainījās atkarībā no lidmašīnas pozīcijas.
Sajūta bija tāda, ka pati Rīga mēģina sazināties, bet ne ar valodu, bet ar ģeometriju.
Tad parādījās trešais slānis.
Tas bija pilnīgi citāds.
Tur nebija ēku, ielu vai upju. Tikai precīzs režģis, kas stiepās bezgalībā.
Tas izskatījās kā pilsētas pamata struktūra pirms tās uzcelšanas.
Bet režģis nebija statisks - tas lēni mainījās, it kā kāds to nepārtraukti pārrakstītu.
Šis slānis neradīja skaņu. Tas bija pilnīgs klusums pat instrumentiem.
Kad lidmašīna sāka nolaišanos, slāņi pakāpeniski sāka sakrist.
Pirmais un otrais slānis lēnām saplūda vienā struktūrā. Trešais slānis pazuda vispirms, kā ja tas nekad nebūtu bijis pilnīgi stabils.
Daugava atgriezās vienā plūsmā.
Ielas atkal kļuva par ielām.
Ēkas pārstāja “elpot”.
Tuvojoties lidostai, viss izskatījās gandrīz normāli. Bet sajūta, ka pilsēta ir redzēta vairākos līmeņos, nepazuda.
Skrejceļš bija tāds pats kā vienmēr, bet tagad tas šķita kā pēdējais punkts sarežģītā sistēmā, kas tikko bija aizvērusies.
Kad riteņi pieskārās zemei, nebija trieciena sajūtas. Tikai vienmērīga pāreja no gaisa uz virsmu.
Lidmašīna apstājās.
Pilots izslēdza sistēmas, bet instrumenti vēl kādu laiku rādīja trīs dažādas Rīgas koordinātas vienlaikus.
Tad tās pazuda.
Palika tikai viena pilsēta.
Bet sajūta, ka aiz tās vēl joprojām pastāv citi slāņi, nepazuda pilnībā.